Likuma jēdziens un iezīmes, ņemot vērā juridisko zinātni

Sabiedrisko attiecību regulēšana vienmēr irbija valsts institūciju prerogatīva, kas veidoja tiesību sistēmu. Taču dzīves dažādība dažreiz nosaka citas normas, kuru izpildi nodrošina nevis piespiešana, bet gan ieradums. Tāpēc ir svarīgi zināt tiesību jēdzienu un atribūtus, kā arī no tā, kādas normas tā attīstās, lai to nošķirtu no citām normām. Šajā nolūkā mēs apsvērsim pieejas to izpratnei, kā arī svarīgākās juristu zinātniskās atziņas.

Likuma jēdziens un tā elementi

Jēdziens "tiesības" tiek izmantots 2006. Gadāvairākas vērtības. Pirmais un galvenais ir normu kopums, kas reglamentē attiecības valstī. Otrais ir subjekta spēja rīkoties noteiktā veidā stingri regulētā situācijā, t.i. subjektīvās tiesības. Trešā nozīme ir atsevišķu iestāžu apvienošana, kas regulē lielu sociālo attiecību jomu.

Kā redzams, jēdziena izmantošanas daudzveidība"Labais" ir atkarīgs no konkrētā gadījuma. Bet "likums" vispārējā tiesiskajā nozīmē ietver plašāku raksturlielumu vai raksturlielumu klāstu, proti:

1. normatīvs nozīmē, ka noteikums kļūst par likumu tikai tad, ja tas reglamentē vispārēju teritoriju, nevis atsevišķu atsevišķas personas situāciju;
2. formalitāte - noteikt noteiktutiesību normas kā tiesības prasa tās rakstisku noformēšanu tādā formā, kāda ir paredzēta valsts noteiktiem vispārēji saistošiem noteikumiem;
3. konsekvence - tiesības ir skaidri strukturēta sistēma, kas ir klāt, jo vispārējo normu, un specializētās kā transportlīdzekļiem, lai īstenotu kopīgās noteikumus;
4. vispārējs raksturs - nozīmē, ka likumi ir obligāti lietojami visiem valsts pilsoņiem;
5. piespiešana - izriet no iepriekšējās zīmes un nozīmē, ka, lai nodrošinātu likuma ievērošanu, valsts var piemērot piespiešanu.

Apkopojot norādītās īpašības, to var secināt

Likums ir vispārēji saistošu uzvedības noteikumu kopums, kas regulē sociālās attiecības un tiek nodrošināts ar tiesiskās piespiešanas izmantošanu.

Jāatzīmē, ka gan likuma jēdziens, gan tāzīmes var mainīt atkarībā no valsts. Tomēr iepriekš minētie raksturlielumi ir vispārpieņemti, neatkarīgi no tiesību akadēmisko skolu interpretācijām.

Turklāt likuma jēdzienu un atribūtus var pārveidot un atkarībā no normām, ar kurām tas ir piepildīts. Apsveriet, kas viņi ir?

Tiesiskuma koncepcija un iezīmes

Atšķirībā no jēdziena "likums", "tiesiskuma" definīcija nepieļauj dualistic pieeju. Parasti juristi sniedz šādu definīciju:

Likumdošana ir sociāla rīcības norma,kuru izpilde kļuva obligāta saskaņā ar tās saistībām ar valsts institūcijām un kuru izpildi nodrošina tiesiskās piespiešanas mehānismi.

Tādējādi, tāpat kā jēdziens un tiesiskuma pazīmes, netiek radīta dubultā interpretācija. Tie ietver:

1. noteiktas attiecības regulēšana - parasti likuma varas regulē uzvedības modeli tikai vienā veida attiecībās;
2. formalitāte - lai likuma vara tiktu piemērota, ir jānosaka tā rakstiska fiksācija;
3. kopumā - atšķirībā no citiemsociālās normas (piemēram, korporatīvie noteikumi), tiesiskums kļūst saistošs visiem tiesisko attiecību dalībniekiem, kuriem tas tiek aicināts regulēt;
4. noteiktā uzvedības modeļa izveidošana, proti, tiesiskums vienmēr nosaka vai nu tiesības, vai pienākumus, vai pirmo divu faktoru saplūšanu;
5. valsts varas statusa piešķiršana - tiesiskuma neīstenošanas gadījumā valsts var piemērot tiesisko piespiešanu normatīvajos aktos noteikto darbību īstenošanai.

Šīs piecas īpašības ietekmē ne tikai normu. Koncepcija un īpašības tiesībām būtībā pievienot uz augšu, jo to, kādā veidā katrs uzskaitītais funkcija tiek īstenota.

Turklāt, tiesību jēdziens un iezīmes, kaizcelti šīs vai tās valsts juristi, un arī visas valsts veidošana kopumā ir nozīmīga. Likumdošanas varas struktūra izstrādā un pieņem tiesību normas, kas, atkarībā no to būtības, virza katras valsts dzīves jomas attīstību noteiktā virzienā. Tātad skaidra izpratne par likuma definīciju ir tieši saistīta ar pareiza valsts režīma veidošanu, kas ir tās vērtība mūsdienu pasaules kārtībā.