Ekonomiskās intereses
Ekonomiskās intereses ir būtiskaskas raksturo ekonomisko vienību rašanās un attīstības virzītājspēkus. Tādējādi tiek atspoguļota ekonomisko aģentu loma un stāvoklis kopējā darba dalīšanas sistēmā. No šī viedokļa ekonomiskās intereses ir objektīvas. No otras puses, viņiem, kam vienmēr ir viņu pārvadātāji, ir subjektīvs raksturs.
Ekonomiskās intereses irapzināta vēlme apmierināt ekonomiskās vajadzības. Šī centiena mērķis ir iesaistīties saimnieciskajā darbībā.
Tajā ietilpst arī ekonomisko interešu priekšmetiprivātpersonas, mājsaimniecības, sabiedrība kopumā un cilvēku grupas (kolektīvi). Objekti ir ekonomiskas preces. Tajos ietilpst pakalpojumi, preces, informācija utt.
Plurālisms (daudzveidība) vajadzībasizraisa dažādas ekonomiskās intereses. Tie veido sarežģītu sistēmu, kas atšķiras ražošanas fāzu daudzdimensijā, laika un telpiskajās sistēmās.
Cieši savstarpēji saistīti ir tādi jēdzieni kāīpašuma un ekonomiskās intereses. Šajā gadījumā ekonomiskā vienība cenšas apmierināt savas vajadzības, gūstot un iznīcinot objektu.
Ekonomiskās intereses un to klasifikācija
Atbilstoši studiju priekšmetiem tiek izdalīti kolektīvie (grupu), personiskie un sabiedrības centieni, lai apmierinātu vajadzības.
Ekonomiskās intereses var noteikt atkarībā no svarīguma un steidzamības. Tādējādi tiek izvēlēts primārais un sekundārais.
Īslaicīgi intereses var būt daudzsološas vai aktuālas.
Saskaņā ar objektiem viņi var būt intelektuāļi, finanšu, īpašuma un citi.
Ar izpratnes līmeni viņi izceļ iedomātas (acīmredzamas) un patiesās intereses.
Viņus var arī iedalīt un, saskaņā ar īstenošanas iespējām, ir utopiski un reāli.
Saimnieciskas vienības var paust īpašas intereses.
Mājsaimniecības mēdz maksimāli palielināt kopējolietderība atbilstoši esošajiem ienākumiem un cenām. Uzņēmēju interesēs ir palielināt peļņu, samazināt izmaksas un uzlabot preču konkurētspēju. Valsts savā ekonomiskajās centienos cenšas sasniegt sabiedrības vajadzības kopumā.
Ekonomisko interešu klasifikācija ir veidota unsaskaņā ar teritoriālo zīmi. Tātad, jāpiešķir pašvaldību, valsts un reģionālie centieni. Tās var būt globālas (universālas).
Atsevišķas valsts ekonomisko interešu veidošanās notiek saskaņā ar pilnvaru sadali starp attiecīgo pašvaldību un valsts iestādēm.
Lai apmierinātu konkrētas kopienas vajadzības, ir vērsta reģionālo un pašvaldību institūciju vēlēšanās realizēt noteiktas teritorijas esošo potenciālu.
Sociālās attīstības un komplikācijas gaitāekonomiskās sistēmas var sākt veidot stingru administrāciju. Situāciju šajā gadījumā pastiprina atgriezeniskās saites trūkums. Šādos apstākļos personīgajām interesēm, kas ir spēcīgs sociāli ekonomiskās attīstības spēks, netiek piešķirta pienācīga nozīme. Pakļautība viņa valsts centieniem ir pretrunā sarežģītu pašorganizējošo struktūru darbības principiem. Tā rezultātā izveidotajos vadības un administratīvajos ekonomiskajos apstākļos pastāv ekonomisko interešu neatbilstība. Līdz ar to situācija ir saistīta ar subjektu motivējošās uzvedības sagrozīšanu, nepieciešamo stimulējošo vērtību apspiešanu, atbildības samazināšanu un ļoti efektīva darba motivāciju. Turklāt šādos apstākļos tiek zaudēta darba vērtība, kā arī sociālā attieksme. Rezultātā atkarības un atkarības psiholoģija (ekonomiskā nozīmē) attīstās no valsts.
