Palestīnas un Izraēlas konflikts
Palestīnas un Izraēlas konflikts navstarpvalstu konflikts. Šī ir tā atšķirība no Izraēlas attiecībām ar arābu valstīm. Šī konflikta pamatā ir entropija un teritoriālā sastāvdaļa. Konfliktu līderi apliecina savu nodomu neatkāpties no saviem principiem nekādā spiedienā. Šādos apstākļos sarunas ir ārkārtīgi neefektīvs veids, kā risināt problēmas. Parasti pusēm to uzliek trešās personas.
Ar pretrunām saistītie pamatiArābu un Izraēlas attiecības noteica Palestīnas un Izraēlas konfliktu. Tas joprojām ir viens no šo sarežģīto attiecību strukturālajiem elementiem. Abas tautas savstarpējās pretenzijas Palestīnas teritorijā, to vēsture un kultūras mantojums, valoda - tas viss kļuva par pamatu Palestīnas un Izraēlas konflikta pieaugumam. Divas personas cīnās, mēģinot pierādīt, ka vienam no viņiem ir vairāk tiesību uz zemi nekā citai. Kad beidzas miermīlīgi argumenti, militāra spēks stājas spēlē.
Konflikta struktūra ir asimetriska. Tā pusēm ir militārā spēka, ietekmes un mobilizācijas spējas dažādos līmeņos. Šīs asimetrijas izpausme ir iesaistīšanās neregulāru veidojumu konfliktā, kas faktiski ir daļa no nacionālās kustības. Šādas atkāpšanās neuzskata par atbildīgām par veiktajām darbībām un, bez militārā aprīkojuma, izmanto teroristu metodes.
Palestīniešu un Izraēlas konflikts ilgst jau ilgu laikugadiem. Šodien tas šķiet pilnīgi bezjēdzīgs, jo Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja 1947. gadā ierosināja izveidot divas valstis. Bet šis vienkāršais risinājums nekad netika realizēts. Iemesls ir pirms 60 gadiem. Tad saasinājās attiecības starp arābiem un ebrejiem, Lielbritānija sāka politisko manevri, arābu nometnē sākās konfrontācijas. Tas izskaidro, kāpēc šī rezolūcija netika īstenota 1948. gadā.
Sākumā tā ir Izraēlas un Palestīnas iedzīvotājikonflikts bija cīņa ne tikai par zemi, bet arī par vēsturi, tradīcijām, mītiem, reliģiskajiem uzskatiem. Palestīnā šķita, ka ebreju un arābu nacionālā identitāte ir koncentrēta, tas ir, katrs no viņiem pārstās eksistēt, ja viņam ir atņemta šī zeme. Šajā konfliktā nozīmīgu lomu spēlē ne tikai iemesls un loģika, bet gan emocijas un simboli. Tādēļ, tāpat kā jebkuru etnopolitisku konfliktu, ir tik grūti panākt saprātīgu atrisinājumu.
Radical islamistu organizācijas Hamas unIslāma džihāda nekad nepieņem ideju par divu valstu izveidi. Viņiem Izraēlai nav tiesību pastāvēt. Tajā pašā laikā labējie Izraēlas radikāļi principā nepiekrīt šai idejai, jo viņiem tas nozīmē palikt no Palestīnas zemēm.
Var rasties arī citi alternatīvi risinājumikonflikts uz strupceļa. Izraēlai nav pieļaujama viena valsts radīšana divām tautām, jo šajā gadījumā dominē vēl viena etniski reliģiska grupa, tas ir, šī jaunā valsts nebūs ebreju raksturs.
2007. gadā Izraēlas un Palestīnas konfliktsuzsāka jaunu posmu. Sarunas starp partiju līderiem tika atsāktas. ASV prezidents prognozē nolīguma noslēgšanu optimistiski gadā. Taču šie pasākumi nesniedza īpašu rezultātu. Partijas turpināja bumbas viena otrai.
Ir bijuši daudzi mēģinājumi apstātiessavstarpēja lobīšana un teroristu operācijas, bet visi no tiem neizraisīja neko. Pat enerģiskā Baraka Obama, kas tika pielāgots, lai uzlabotu attiecības ar musulmaņu pasauli, nonāk pie varas, neizraisīja neko. Līdz šim situācija Izraēlā joprojām ir saspringta, un šajā situācijā vēl nav izejas.</ strong </ p>
